1913
Katra patiesība top uzņemta tikai ar jūtām. Patiesība ir jūtu lieta. Arī zinātniskā. Uz to dibinājas jaunu zinātnisku atziņu neatzīšana un cīņa pret viņām, kur taču vajdzētu domāt, ka zinātniekus, kuri darbojas tikai ar prātu, vajdzētu tūliņ pārliecināt arī jauniem prāta slēdzieniem. Bet prāts nevar būt pārliecināts arī par 2X2=4, kad jūtas viņam to nejauj. Cilvēku nevar pat par viņa paša labumu pārliecināt, kad neaizkustina viņa jūtas. Jūtas ir kūtras, bet valda. Tādēļ jārunā uz jūtām, tādēļ vajdzīga retorika un poēzija.
*
Visu savu zināšanu savest sistēmā padara zinātāju par vienpusīgu un par zinātnieku. To var vēl tehniķi zinātnēs, bet ne dzejnieki, arī ne dzejnieki zinātnēs. Un īstam lielam dzejniekam jābūt arī dzejniekam zinātnēs. Viņa aforistiskās zināšanas tādēļ vēl nebūs nevērtīgas un nesistemātiskas, jo dzīves nopilnotos laikmetos un visas dzīves kopumā citu acīs, t. i., pēc nāves, būs atrodama sistēma, tikai lielāka, dziļāka un plašāka nekā zinātnieku tehniskās sistēmas. Sistēmu vienotājs pats gars.
*
Zināšana neapspiež radīšanu, jo viņa dod vielu radīšanai, un viņa radītāju - spēku - jau pirms tam ved neskaitāmās jaunās situācijās, kuras viņu dzen visu aplūkot un novērst no vienmēr jaunām pusēm, un, galvenais, sevi salīdzinot ar novēroto, papildināties un augt.
No comments:
Post a Comment